Tu nepērc drēbes. Tu pērc fantāziju par sevi.

Ir viena neērta patiesība, ko lielākā daļa negrib dzirdēt: daudz “pilna skapja” problēmu nav par stilu, gaumi vai naudu. Tās ir par to, ka mēs pērkam nevis lietu, bet versiju par sevi.

Un tad notiek klasika: lieta ir “skaista”, “kvalitatīva”, “it kā mans izmērs”, “it kā der”. Tā atnāk mājās, ielido skapī un… pazūd. Dzīvo tur kā piemiņas zīme par kādu ideju, kurai ikdienā nav vietas.

Imidža Klases pieeja nav nosodīt. Tā ir iemācīt atšķirt:

• kas ir saskaņa ar tevi un tavu dzīvi, un

• kas ir fantāzija, kas izskatās labi tikai stāstā.

Kā izskatās “fantāzijas pirkums”

Fantāzijas pirkums parasti atnāk ar ļoti konkrētām sajūtām:

• “Šajā es būšu cita.”

• “Šis mani sakārtos.”

• “Šis padarīs mani drosmīgāku / smalkāku / pieaugušāku.”

• “Šis izskatās kā no Pinterest / kā viņai / kā tajā bildē.”

Un vēl viena pazīme: tu šo lietu redzi gandrīz vienmēr izolēti. Tu neredzi visu sistēmu ap to. Tu redzi momentu.

Garderobe, kas strādā, nav momentu kolekcija. Tā ir saskaņa.

Kāpēc fantāzija ir tik vilinoša

Tāpēc, ka fantāzija sola ātru pāreju: no “tagadējās manis” uz “vēlamo mani” bez procesa. Un tas ir saprotami. Mēs visi gribam attīstību.

Bet apģērbs nevar izdarīt to darbu, ko dara:

• konsekvence,

• saskaņa,

• sevis definēšana,

• un reāla garderobes sistēma.

Apģērbs var palīdzēt, bet tikai tad, ja tas ir uzbūvēts uz realitātes, nevis uz iztēles.

5 tipiski fantāzijas scenāriji (un kā tos atpazīt)

1) “Es būšu šī sieviete, ja man būs šī kleita.”

Šī ir identitātes fantāzija. Kleita nav problēma. Problēma ir cerība, ka viena lieta izveidos visu tēlu.

Pazīme: nav apavu, nav virsdrēbes, nav situācijas, kurā tu to patiesi valkā.

2) “Kad būšu tievāka / kad sakārtošu dzīvi / kad…”

Šī ir atliktā dzīve. Drēbe kļūst par solījumu, nevis instrumentu.

Pazīme: tu paturi lietu “motivācijai”, bet tā katru reizi atgādina par nepietiekamību.

3) “Šis ir izdevīgi. Tādu cenu vairāk nebūs.”

Šī ir cenas fantāzija. Te nav stila. Te ir dopamīns.

Pazīme: tu pērc ātri, bet mājās nav ar ko saskaņot.

4) “Man vajag kaut ko īpašu.”

Šī ir uzmanības fantāzija. Īpašs pats par sevi nav slikti. Problēma sākas, ja “īpašais” neiederas tavā paletē un stilistikā.

Pazīme: lieta izskatās “wow”, bet tu nejūties tajā brīvi.

5) “Visiem ir, man arī vajag.”

Šī ir piederības fantāzija. Tā bieži rada garderobes haosu, jo tu mēģini mākslīgi piesaistīt sev stilu, kas nav tavējais.

Pazīme: tu izskaties “trendīgi”, bet jūties kā aizlienētā tēlā.

Fantāzija pati par sevi nav slikta. Haoss rodas, ja tai nav robežu.

Imidža Klase nenoliedz sapņus. Bet tā ieliek sapņiem struktūru.

Te ir veselīgā versija:

• tu vari attīstīties, bet tas parasti notiek lēni

• tu vari augt, bet tas nenotiek vienā dienā

• tu vari paplašināt savu tēlu, bet tu to dari caur saskaņu, nevis caur “vienu wow gabalu, kas izglābs visu”.

  
  

Kā pirkt tā, lai pirkums kļūst par garderobes daļu (nevis skapja muzeju)

Te ir 6 jautājumi, kurus es gribu, lai tu uzdod pirms pirkuma. Tie ir Imidža Klases filtrs.

1) Vai šis saskan ar manu krāsu paleti?

Ja nē, tad ļoti iespējams, tas kļūs par vientuļnieku.

2) Vai šis saskan ar manu stilistiku?

Ja nē, tad tu to uzvilksi vienu reizi un jutīsies sveši.

3) Ar ko es to vilkšu? (5 kombinācijas, nevis viena doma)

Nevis “kaut ko jau piemeklēšu”, bet nosauc konkrēti.

4) Kādi apavi un virsdrēbe ar to strādā?

Ja šeit sākas klusums, pirkums nav gatavs tavai dzīvei.

5) Kur es to vilkšu nākamo 30 dienu laikā?

Nevis “kaut kad”, bet tuvākajā mēnesī.

6) Vai es to pirktu arī tad, ja neviens mani neredzētu?

Šis jautājums uzreiz atdala “es pērku sev” no “es pērku tēlam”.

Mini prakse: “fantāzijas atvilktne” (bez vainas sajūtas)

Ja tev skapī jau ir fantāzijas pirkumi, nekrīti sev virsū. Dari šādi:

1. atlasi 5 lietas, kuras tu nevalkā, bet žēl izmest;

2. katrai uzraksti: “kādu mani šī lieta solīja?”

3. tad uzraksti: “kāda ir mana realitāte šobrīd?”

4. ja ir tilts starp abām, tad izveido 1 saskaņotu kombināciju un uzvelc 7 dienu laikā;

5. ja tilta nav, tad atzīsti: šī nav garderobes sastāvdaļa, tas ir atsevišķs stāsts. Un stāstus var palaist vaļā.

Noslēgumā

Tu nepērc drēbes. Tu bieži pērc cerību: uz jaunu sevi, jaunu dzīvi, jaunu sajūtu. Un tas ir cilvēcīgi.

Bet, ja tu gribi garderobi, kas strādā, tev vajag citu pamatu: saskaņu pēc krāsu paletes un apģērba dizaina, un pirkumus, kuriem jau ir vieta tavā realitātē.

Imidža Klasē mēs tieši to arī trenējam: nevis pirkumu “medības”, bet sistēmu, kas pasargā tevi no skapja muzeja un dod vieglu, sakārtotu ikdienu.

Ieva