Retro stilistika: skaista iedvesma, bet ne vienmēr gudra izvēle mūsdienīgai garderobei

Retro stilistika modē atgriežas atkal un atkal. Tā parādās siluetos, faktūrās, pogās, apkaklēs, garumos, rakstos un kopējā tēla noskaņā. No vienas puses, tā šķiet pievilcīga, interesanta un vizuāli bagāta. No otras puses, tieši retro stilistika ir viena no tām, ko sievietes un reizēm pat stilisti visbiežāk sajauc ar klasiku, bāzi un ilgtermiņa garderobes ieguldījumu.

Un tieši tur sākas problēma.

Jo retro stilistika var būt skaista kā atsauce, kā akcents, kā estētiska spēle. Taču tā ne vienmēr ir laba izvēle mūsdienīgai garderobei, ja mērķis ir izveidot skaidru, laikmetīgu, viegli kombinējamu un ilgtermiņā strādājošu apģērbu sistēmu.

Kas ir retro stilistika?

Retro stilistika ir mūsdienās radīts apģērbs, kas apzināti atsaucas uz kādu pagātnes modes periodu. Tie var būt 50., 60., 70., 80. vai 90. gadu elementi — siluets, audums, pogas, plecu līnija, raksts, apkakle vai kopējā noskaņa.

Svarīgi saprast: retro nav tas pats, kas vintage. Vintage ir autentisks sava laikmeta apģērbs. Retro ir šodien radīts apģērbs ar pagātnes estētikas ietekmi.

Tātad retro būtībā ir stilizācija. Un tieši tāpēc tas bieži vien stāv ļoti tuvu kostīma sajūtai.

Kāpēc retro stilistika šobrīd ir trendā?

Tāpēc, ka mode nemitīgi citē pati sevi. Brīžos, kad industrija meklē jaunas emocijas, tā ļoti bieži atgriežas pie jau zināmiem kodiem- pie arhīviem, nostalģijas un atpazīstamām estētikām. Retro cilvēkiem šķiet pazīstams, drošs, vizuāli bagāts un viegli “nolasāms”.

Otrs iemesls ir digitālā vide. Sociālajos tīklos ļoti labi strādā apģērbs ar raksturu. Tas, kas ir uzreiz atpazīstams, fotogēnisks un mazliet teatrāls, vienmēr izceļas labāk nekā mierīga, kvalitatīva, bet vizuāli klusāka bāze. Tāpēc retro stilistika bildēs un video bieži izskatās iespaidīgāka nekā dzīvē.

Trešais iemesls ir tas, ka retro estētika rada ilūziju par individualitāti. Sievietei šķiet, ka viņa neizskatīsies “kā visas”, jo izvēlas kaut ko ar noskaņu, ar stāstu, ar atsauci. Taču praksē šādi pirkumi bieži vien kļūst mazāk valkājami, nekā sākumā licies.

Kāpēc es neiesaku iegādāties retro stilistikas apģērbus mūsdienīgā garderobē?

Pirmkārt, retro apģērbi ļoti ātri sāk dominēt pār pašu cilvēku. Tā vietā, lai mēs redzētu sievieti, viņas personību un viņas tēla aktualitāti, mēs sākam redzēt laikmeta atsauci. Mēs redzam “70. gadu noskaņu”, “vintage dāmu”, “franču retro”, nevis pašu cilvēku.

Otrkārt, retro stilistika parasti ir grūtāk kombinējama. Ikdienas garderobes uzdevums ir strādāt viegli, organiski un daudzpusīgi. Jo izteiktāks ir fasona raksturs, jo vairāk tas sāk diktēt pārējo tēlu. Tas nozīmē, ka vienam apģērbam jāpielāgo citi apģērbi, apavi, soma, frizūra un pat kopējā pašprezentācija.

Treškārt, retro stilistika ļoti bieži rada kostīma efektu. Un šī ir robeža, kuru sievietes visbiežāk pamana tikai pēc pirkuma. Veikalā vai iedvesmu attēlā tas šķiet stilīgi. Dzīvē tas sāk izskatīties pārāk uzspēlēti, pārāk burtiski un mazliet teatrāli.

Ceturtkārt, tas nav pats gudrākais ieguldījums ilgtermiņa garderobē. Ja mērķis ir mūsdienīga, eleganta un funkcionāla kapsula, tad izteikti retro gabali ļoti bieži ir emocionāls impulss, nevis stratēģisks pirkums. Tie dod ātru sajūsmu, bet reti kļūst par patiesi noderīgiem garderobes pamatelementiem.

Piektkārt, retro stilistika reālajā dzīvē nav tik universāli glaimojoša, kā bieži šķiet kampaņās vai sociālajos tīklos. Vislabāk tā parasti izskatās uz ļoti jaunām, proporcionāli izteikti modeliskām sievietēm- īpaši garām, slaidām, garkājainām. Šādos augumos retro noskaņa nolasās kā estētiska stilizācija. Taču uz lielākās daļas reālu sieviešu šī pati stilistika sāk izskatīties smagnējāk un nereti vizuāli piešķir pat 10–15 gadus pases datiem. Kāpēc? Tāpēc, ka retro apģērbs ļoti bieži rada vieglu kostīma efektu- un tiklīdz apģērbs sāk atgādināt nevis mūsdienīgu tēlu, bet laikmeta interpretāciju, sieviete izskatās nevis svaigāka, bet vecāka.

Kāpēc pat stilisti bieži sajauc retro stilistikas apģērbus ar ilgtermiņa bāzes garderobes gabaliem?

Tāpēc, ka ļoti bieži tiek sajaukts klasisks iespaids ar universālu fasonu.

Ja apģērbs ir bēšs, mierīgs, strukturēts vai vizuāli atgādina "klasiku", to automātiski nosauc par “bāzi”. Taču bāze nav tikai neitrāla krāsa vai respektabls iespaids. Bāzes apģērbs ir tas, kam ir neitrāla konstrukcija, laba kombinējamība un ilgtermiņa valkājamība.

Tieši fasonā visbiežāk arī atklājas patiesība.

Apģērbs var izskatīties klasisks, bet būt stilizēts. Tas var atgādināt ikonisku formu, bet vienlaikus saturēt tik daudz retro detaļu, ka vairs nestrādā kā neitrāls garderobes pamats. Un tieši šajā punktā kļūdās ne tikai klientes, bet arī daļa stilistu- viņi nolasa asociāciju, bet līdz galam neizvērtē apģērba raksturu.

Piemērs ar trenčiem: kur beidzas bāze un sākas stilizācija?

To ļoti labi var redzēt trenču piemēros.

Pirmais modelis no pirmā acu uzmetiena var šķist bāzes virsdrēbe, jo tas ir neitrālā tonī un saistās ar klasisko trenča kategoriju. Taču pēc būtības tas nav bāzes modelis. Tam ir izteikti stilizēta forma: saīsināts, platāks siluets, apjomīgākas piedurknes, dekoratīvs plecu risinājums un kopumā ļoti raksturīga retro noskaņa. Šāds modelis vairs nav neitrāls fons tēlam. Tas kļūst par pašu tēla ideju. Tātad tas nav ilgtermiņa pamata gabals, bet stilistisks akcents.

Savukārt otrais modelis ir bāzes modelis. Jā, tas ir saīsināts, taču pats fasons paliek klasisks — tas ir bāzes trencis īsajā versijā. Divrindu aizdare, atloki, josta un kopējā konstrukcija nav pārmērīgi dekoratīva vai mākslinieciska. Tie ir pazīstami, līdzsvaroti elementi, kas organiski strādā mūsdienīgā garderobē. Šeit proporciju jautājums jau ir individuāls — katra sieviete izvēlas, ar ko un kā to kombinēt. Taču pats fasona kods ir bāzes.

Tātad problēma nav garumā vai krāsā. Problēma ir tajā, ka viens ir stilizēta fasona un pieprasa iekļauties atbilstošā kopējā tēla stilizācijā, bet otrs ir neitrāls.

Tieši tāpēc ne visu, kas atgādina trenci, var saukt par bāzes virsdrēbi.

Piemērs ar žaketēm: ne viss, kas izskatās klasisks, ir bāze

Ar žaketēm situācija ir ļoti līdzīga.

Arī te par bāzi bieži nosauc jebko, kam ir strukturēts un “pieklājīgs” izskats. Taču bāzes žakete nav vienkārši žakete. Bāzes žakete ir ilgtermiņā valkājams, neitrāls modelis, kas nepārvēršas par tēla galveno stilistisko notikumu.

Pirmā žakete nav bāze- tā ir izteikta retro noskaņa. Tvīda faktūra, dekoratīvās pogas, saīsinātais garums, aizdare, kabatas un kopējā estētika rada ļoti konkrētu asociāciju ar franču retro eleganci. Šāda žakete var būt ļoti skaista, ļoti sievišķīga un vizuāli grezna, taču tā jau nes sevī konkrētu stila kodu. Tātad tā nav neitrāla bāze, bet tēla akcents ap ko jābūvē viss tēls.

Arī otrā žakete nav bāze, tikai citā virzienā. Smalkais rūtojums, kontrastējošā apkakle, aizdares risinājums un kopējais siluets rada vintage ievirzi ar nedaudz aristokrātisku, anglisku noskaņu. Arī šeit mēs vairs neredzam tīru, neitrālu modeli. Mēs redzam stilistisku raksturu. Tāpēc arī šī nav bāze, bet retro interpretācija.

Trešā žakete savukārt ir bāze. Tīra konstrukcija, lakoniski atloki, mierīga aizdare un līdzsvarots siluets ļauj tai organiski ieiet ļoti dažādos komplektos. Tā neuzspiež tēlam konkrētu noskaņu, neatsaucas uz konkrētu dekādi un neprasa īpašu stilizēšanu, lai izskatītos pārliecinoši. Tieši tā izskatās ilgtermiņa bāzes modelis.

Pirmās divas žaketes ir stils. Trešā ir bāze.

Un šī atšķirība ir ļoti svarīga, jo abas pirmās var būt skaistas, bet tās nevajadzētu pārdot kā universālu garderobes pamatu.

Ko es ieteiktu retro vietā?

Es ieteiktu nevis veidot garderobi no retro stilistikas gabaliem, bet paņemt no pagātnes tikai iedvesmu.

Nevis pilnībā retro mēteli, bet mūsdienīgu mēteli ar labu pleca līniju. Nevis stilizētu žaketi ar vēsturisku noskaņu, bet tīru bāzes žaketi. Nevis “dekādes tēlu”, bet noskaņu.

Tas ir daudz rafinētāk, modernāk un gudrāk. Tādā veidā sieviete izskatās nevis pārģērbusies, bet gaumīgi apģērbusies un šādā veidā spēlēties ar bāzes apģērbu var bezgalīgi.

Noslēgumā

Retro stilistika pati par sevi nav slikta. Tā var būt skaista, interesanta un reizēm pat ļoti efektīga. Taču tā nav tas pats, kas bāze. Un tā noteikti nav automātiski labs ieguldījums mūsdienīgā garderobē.

Problēma sākas brīdī, kad retro apģērbs tiek pasniegts kā universāls pamats visam. Jo neitrāla krāsa vēl nenozīmē bāzi. Klasiska asociācija vēl nenozīmē ilgtermiņa valkājamību.

Un estētisks iespaids vēl nenozīmē, ka apģērbs patiešām strādās sievietes reālajā dzīvē.

Tāpēc mans skatījums ir vienkāršs: retro lai paliek kā iedvesma, nevis garderobes mugurkauls.

Ieva